Iepriekš minēju, ka man tagad ir ļoti nopietns uzdevums- izstāstīt jums visu, kas ir noticis un tai pašā laikā updeitot jūs ar savām jaunākajām aktualitātēm. Šodien nonācu pie secinājuma, ka tomēr tas nav mans primārais uzdevums. Ilgi domāju par šo time traveling padarīšanu un to, kā labāk to visu pasniegt, līdz nonācu pie secinājuma, ka rakstīšu lietas, vietas, drēbes un trakumus, kas norisinās šeit un tagad, bet tomēr, lai nepazaudētu 1/3 daļu stāstu, reizi par reizītei atkāpšos kādu solīti atpakaļ, lai atsauktu atmiņā notikumus, kas norisinājušies nu jau pirms kāda laika.
Pirms divām nedēļām, kad biju izdarījusi visus savus mazos darbiņus savā departmentā, es pārgāju uz savu “universālo statusu” un pieslēdzos pārdošanas departmentam. Viņi tikko bija saņēmuši 5 lielas (katra apmēram 1㎥ liela) kastes no veikala “Magasin” (tie, kas ir pabijuši Kopenhāgenā, noteikti zina par ko ir runa, bet pārējiem- diezgan centrāls un liels (un jāsaka, ka arī padārgs) iepirkšanās veikals). Kastēs bija mūsu firmas drēbes- pārpalikumi no vasaras un pavasara kolekcijām (lietas, kas nav izpārdotas). Tagad kādam vajadzēja to visu izpakot, saskaitīt, cik gabali un kādās krāsās ir no katra stila, piereģistrēt excel-ī un tad pārlikt visu mazākās kastēs. Tās “kāds” nebija neviens cits kā es un tā trīs dienu laikā caur manām rokām izgāja 917 apģērbu gabali un kopā tika sapakotas 28 kastes.
Tālāk varētu rasties jautājums par to, kas tālāk ar šīm drēbēm notiek. Un te atbildes vietā ir maģiskais vārds “Laegersalg” (jeb “produkcijas izpārdošana”), kas tiek rīkota reizi gadā un kuras laikā tiek izpārdoti visi pārpalikumi no iepriekšējām kolekcijām par ļoti zemām cenām. Kas vēl ir interesanti, ka šajā izpārdošanā var atrast ne tikai vecos modeļus, bet arī kolekciju proto- paraugus, pārdošanas paraugus un modeļus, kas attīstības procesā visdažādāko iemeslu dēļ ir izsvītroti no kolekcijas.
Man pašai liekas, ka šie ir, iespējams, visinteresantākie atradumi, jo, ja tie ir paraugi, tad, visticamākais, tie no “origināla” atšķiras ar materiālu, krāsu un arī pašu dizainu, jo paraugi ir tie, uz kuriem tiek veiktas pēdējās izmaiņas. Paraugi tiek ražoti limitētā kvantitātē un tikai 36. Izmērā (izņēmums, ja ir speciāli pasūtīts apstiprinājuma paraugs kādā citā izmērā) un tas nozīmē, ka šie apģērba gabali kaut kādā ziņā ir “one-of-a-kind”. Un vēl vairāk tas attiecas uz modeļiem, kas tiek izsvītroti no kolekcijām. (un šoreiz es nerunāju par “one-of-a-kind mistiski nesaprotamām lietām”, bet gan “one-of-a-kind “WTF-kapēc jūs šito izņēmāt no ražošanas?!” lietām”)
Un nu par pašu izpārdošanu. Šogad izpārdošana notika trīs dienas no 31. Augusta līdz 2. Septembrim. Pirmā diena bija domāta VIP pircējiem- kompānijas darbiniekiem, darbinieku draugiem, ģimenēm, kā arī tiem, kuriem ir īpašas klientu kartes. Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo pasākumu (kas bija tajā pašā laikā, kad ņēmos ar tām kastēm), manā prāta uzpeldēja vīzija, ka tas būs tāds omulīgs pasākums mūsu veikalā, kur varēs nopirkt manas sapakotās 917 lietas un varbūt vēl kaut ko un ka cilvēki būs nu ne tā ka anormāli daudz. Mmm...cik ļoti es toreiz maldījos. Jau kad tuvojās izpārdošana, kolēģi mani biedēja ar stāstiem, ka būs traki, ka cilvēki tur jūk prātā, uzvedās tā itkā nekad nebūtu redzējuši drēbes utt. Bet tāpat man tas kaut kā nevarēja viss saslēgties kopā- likās, ka nu tik traki jau nu noteikti nav. Bet jau atkal- es maldījos.
Te vēl tik ātri iestarpināšu, ka darbs pašā izpārdošanā neietilpst manos prakses pienākumos. Tas īstenībā bija tāds īpašs piedāvājums- ja strādāšu izpārdošanā, man algu maksās drēbēs. Meitenei, kurai pašai prātiņš citreiz saiet uz īso tieši drēbju dēļ, šis bija sapnis, ne darba piedāvājums, tapēc, daudz nedomājot, pieteicos strādāt visas dienas, pilnas stundas.
Jau minēju savas 28 sapakotās kastes, bet jau uzreiz varu pateikt, ka tuvojoties pašai izpārdošanai, laicīgi sapratu, ka izpārdošanas apmēri būs pavisam citi. Tajā pašā nedēļā, kad pakoju tās liktenīgās Magasin kastes, man bija vēl viens uzdevums: no ofisa uz pagrabu jāpārvieto rudens kolekcijas (tās, kas tagad veikalā) paraugi. Kad ar pusi no kolekcijas paraugiem nobraucu lejā, vienīgais, ko spēju iedomāties- cik labi, ka man nav klaustrofobija. Tas tapēc, ka viss pagrabs bija piegruzīts ar vēl kādām vismaz 100 tādām pašām kastēm kā manas divdesmit astoņas un plus vēl visām pārējām lietām, kam pēc būtības tajā pagrabā ir jābūt (pagrabs ir veikala noliktava). Toreiz ar tiem paraugiem kaut kā izcīnījos un pat atradu viņiem vietu, bet bija brīži, kad man uznāca bailes, ka visas kastes var jebkurā brīdī sagāzties, uzkrist man virsū un ka es tur palikšu un zem visiem rudens paraugiem un kastēm nosmakšu.
Turpinājums sekos...
♡♡♡
No comments:
Post a Comment