Tā nogurt var tikai no svētkiem

Pārskatot savus ierakstus, sapratu, ka, lai arī šī bloga galvenā doma bija stāstīt par saviem piedzīvojumiem darbā, tā arī īsti neesmu pievērsusies saviem ikdienas pienākumiem. Tapēc šoreiz pastāstīšu par aizvadīto nedēļu, kas bija diezgan raiba…

Kā jau minēju, šogad mūsu kompānijai pavasara kolekcijas prezentācija notika Londonā un tagad lepni varu teikt, ka pēc cītīgas divu nedēļu ilgas gatavošanās, šovs ir pārdzīvots un darbība ofisā pamazām sāk ieiet vecajās sliedēs. Par šovu- tuvākajā laikā nopublicēšu bildes, jo līdz šim man nav izdevies atrast pietiekami labas, lai tās noprezentētu jums, tapēc būs nedaudz jāpaciešas. Kopumā varu teikt, ka man pašai prezentācija likās laba, bet tai pašā laikā nevaru spriest objektīvi, jo esmu pārak daudz auklējusies ar tām kleitām, tapēc varbūt esmu nedaudz kā lepna māte, kas saka, ka viņas bērni ir tie vislabākie.

Šovs notika pirmdien un, par cik visa mūsu dizaineru komanda, kā arī PR cilvēki bija devušies uz Londonu, ofiss tajā dienā bija ļoti tukšs un kluss. Lai arī tiem, kas bija Londonā, tā bija īpaša diena, mums, ofisā sēdošajiem, tā bija kārtējā parastā darba diena (ja neskaita to, ka mana sirsniņa pukstēja straujāk domājot par to, lai viņiem viss izdodas). 

Man ir diezgan grūti nodefinēt kā izpaužas mana darba diena, jo tā ir tāda ļoti mainīga padarīšana. Kad sāku strādāt augustā, visu laiku darbojos ap nākamā gada vasaras kolekciju, bet nu jau trīs nedēļas mans galvenais fokuss ir nākamā gada rudens kolekcija. Dizaineri tagad strādā pie jaunās kolekcijas radīšanas un es esmu tā, kas visas skices, materiālu variantus un taml. pārsūta ražotājiem. Un tad vēl katru dienu uzrodas lietas, par kurām man jāaizraksta ražotājiem, vai arī viņi raksta man, un nereti šī korespondence izvēršas par diezgan jautru pasākumu visādu pārpratumu un nesaprašanās dēļ. Man ir doma kādreiz uztaisīt ierakstu ar visiem pārpratumiem, kas man ir sanākuši, bet nezinu vai tas būtu tā pieklājīgi...

Viens no maniem vispatīkamākajiem pienākumiem ir sūtījumu izpakošana. Pakas parasti ienāk ap vienpadsmitiem un tie ir mani mazie Ziemassvētki, jo nekad nezini, kas tur īsti būs iekšā. Jāsaka, ka šis pienākums mani nereti iemet tādā diezgan pārākā pozīcijā, jo es nebūt neesmu vienīgā, kurai tās kastes liekas tik sajūsminošas- līdzko uz galda man parādās kāds sūtījums, ap manu galdu sāk spietot bezmazvai viss ofiss un ja kavējos ar atvēršanu (parasti šo pasākumu atstāju “saldajam ēdienam”), tad nepacietību telpā var just jau ieelpojot vien. Kad beidzot visu esmu izpakojusi, tad parasti meitenes visu ķer un grib aplūkot un nereti arī uzmērīt. Es te tā nedaudz pasmējos, bet īstenībā es viņas saprotu, itsevišķi dizaineres, kurām, šķiet, pavisam interesanti ir ieraudzīt, kas no tām viņu skicēm iznācis. 

Par pakām runājot…

Pēdējās nedēļas laikā mums ir ienākuši visi vasaras kolekcijas ražošanas/pārdošanas paraugi, tapēc šonedēļ man vajadzēja visus šos paraugus izsteamot (vienmēr biju brīnījusies par tiem gludekļiem, kas izskatās kā putekļusūcēji, bet šonedēļ tieši ar tādiem darbojos un man jāsaka, ka tas ir viens no labākajiem izgudrojumiem ever!), sakārtot, pieeģistrēt, palīdzēt pārmērīt, pārvietot uz showroom-u, kur nedēļas beigās bija ieplānota diezgan svarīga pārdošanas tikšanās. Tāpat, līdzko sākas kolekcijas pasūtīšana, ir diezgan svarīgi sagatavot sales book-u. Un lai šis pārdošanas instruments būtu efektīvāks un acij tīkamāks, to vajag piepildīt ar vizuālu materiālu, kas nozīmē, ka šim mērķim tiek rīkota foto sesija. Biju priviliģēta piedalīties sesijā kā palīgs, bet, atklāti sakot, tur vispār nebija nekas, kas man būtu jādara, tapēc vienkārši labi pvadīju laiku klausoties labu fona mūziku, dzerot izcilu tēju un vērojot visu procesu. 

Nu un jā, tam visam par virsu, trešdien man bija dzimšanas diena. Jā, jā...esmu izkāpusi no saviem padsmitniekiem, noslēgusi otro dzīves desmitu un jūtos ļoti ļoti apmierināta ar visu. Pieminu to, jo arī darbā sanāca nedaudz atzīmēt un vispār visi tajā dienā bija ļoti jauki (tāpat kā visi sveicēji no LV). Jau twitterī rādīju, kāds izskatījās mans galds, kad atnācu uz darbu (viss ar Dānijas karodziņiem) un vēl tam klāt, man uzdāvināja dāvanu (bikses, ko jau labu laiku biju apsvērusi iegādāties) un kad visus cienāju ar Rīgas cepumiem un Pūres šokolādes trifelēm, visi bija ļoti priecīgi un slavēja mūsu saldumus. 

Pašu dzimšanas dienu atzīmēju godam. Trešdien burvīgā kompānijā pasēdējām pie vīna glāzes un pamielojāmies ar, šķiet, pagaidām vislabākajiem suši Kopenhāgenā, bet tā kārtīgāk nosvinēju vakar, kad jau atkal labā kompānijā gājām ballēties uz centru….

♡♡♡