Oda Kopenhāgenai

Šoreiz ieraksts nebūs par modi, bet par vietu, kuru pēdējos trīs mēnešus saucu par mājām. Nezinu, kā tas īsti notika vai arī vienkārši sāku palikt veca, bet šis laiks paskrēja garām nemanot un tagad es jau sēžu vilcienā, kas mani četru stundu laikā nogādās atpakaļ Herningā, ko visnotaļ negribīgi par mājām saukšu turpmākos astoņus mēnešus. Weekendā vēl ieskrēju Rīgā un kā vienmēr lielā skriešanā divu dienu laikā pamanījos izdarīt neiedomājami daudz lietu, bet tāpat priecātos par vēl pāris dienām tur.

Bet nu atpakaļ pie tēmas. Laikam jau jāsaka, ka man ir veicies un savos divdesmit gados esmu pabijusi diezgan padaudz pasaules vietās un ja vajadzētu, domāju, ka varētu uzrakstīt tādu pabiezu grāmatu par manām mīļākajām vietām, sajūtām, ko tās raisa un objektiem, kas noteikti jāredz. Bet Kopenhāgena jau ir kaut kas cits. Man šķiet, ka tur to vietu, lietu un sajūtu bija tik daudz, ka es spētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu tik par šo vietu vien, bet tai pašā laikā gribas teikt, ka ar bildēm un vārdiem tomēr nepietiks, lai parādītu, cik tieši awesome tā pilsēta ir.

Manas “attiecības” ar Kopenhāgenu bija sākušās jau sen. Pirmo reizi Kopenhāgenā biju 9. klasē un vēl tagad atceros, ka pēdējā dienā braucot prom nebija tas ierastais saskumums, ko parasti jūtu uz ceļojuma beigām, jo bija tā sajūta, ka es šeit noteikti atgriezīšos. Tai reizei sekoja vēl pāris reizes, tad vēl pati pārcēlos uz Dāniju un centos izmantot katru izdevību, lai paciemotos “lielajā, tālajā pilsētā” un, redz kā, beigās pat tur nodzīvoju 3 mēnešus. Nevarētu teikt, ka Kopenhāgena mani sagaidīja pārāk labvēlīgi- nelaimīgā kārtā pašā pirmajā dienā mani apzaga. Ņēmu naudu no bankomāta, kad pēkšņi man piesējās kāds svešinieks un kamēr es centos no viņa tikt vaļā viņš no manas kartes izņēma visu, kas tur bija. Paranoja ņemt naudu ārā no bankomāta īsti nav mani pametusi vēljoprojām, toties rajonā, kur tas notika, savu kāju nespēru atlikušos trīs mēnešus. 

Apstākļi bija izkārtojušies man par labu un visus trīs mēnešus nodzīvoju ļoti skaistā vietā, ko paši dāņi mēdz dēvēt par "Mazo Amsterdamu". Turpat blakus atradās arī slavenā Kristiānija un pats centrs arī bija turpat turpat blakus. Katru dienu uz darbu devos ar kājām, gāju pāri paceļamajam tiltam (kas vienu reizi pat tieši tajā laikā tika pacelts, jo tuvojās gīīīgantisks kuģis), no kura pavērās super skats uz Kopenhāgenas operu, kā arī uz Bibliotēku, ko sauc “Melnais dimants”, jo tā ir melna stiklota ēka, kas atrodas pie ūdens un, kad spīd saule, tā no ūdens atspīd logos un vizuāli izskatās, ka tā mirgo. Darbs atradās tikpat kā uz galvenās gājēju ielas, ko var dēvēt arī par galveno shopping ielu, bet ja noiet nedaudz nost pa mazākām ieliņām, var atrast interesantākus veikaliņus un kafejnīcas. Tad vēl ļoti smuks ir rajoniņš, kur dzīvo karaliene. Pils (vai drīzāk- pilis) nav tās pašas greznākās, toties katedrāle ir diezgan iespaidīga un skats uz jau iepriekšminēto operu ir laikam labākais, kādu var dabūt Kopenhāgenā. Un vēl ir daudz forši parki, strūklakas, kanāliņi un baznīcas vai pilis ar interesantiem tornīšiem. 

Te tā īsumā centos aprakstīt vietas un skatus, bet ir viens cits aspekts, ko aprakstīt būs grūti un kura dēļ ikvienam iesaku aizlaist uz Kopenhāgenu. Tā ir atmosfēra. Nezinu, kur tā sākas- varbūt fakts, ka visi pārvietojas ar velosipēdiem un riteņu ir daaaudz un satiksme uz velo celiņa ir lielāka nekā tiem, kas brauc ar mašīnu. Varbūt tas ir izslavētais Skandināvu stils, par ko jūsmo visa pasaule, bet varbūt tomēr mazās, augstās krāsainās mājiņas ar baltajiem lodziņiem, kas izraibina pilsētu. Varbūt tie ir cilvēki, kas, lai arī visādi, bet kopumā rada iespaidu kā draudzīgi, pretimnākoši un pozitīvi. Nezinu tik tiešām… bet tas pilnīgi noteikti ir kaut kas, ko iesaku izbaudīt visiem. 

Tagad jau esmu pietuvojusies gala stacijai un meitene, kas pār plecu blenž mana datora ekrānā arī sāk nedaudz krist uz nerviem, tapēc savu tūristīgo ierakstu beigšu. 

Pačekojiet vēl pāris bildes un brauciet uz Kopenhāgenu ^_^

♡♡♡